Man bērnībā padevās matemātika. Neesmu drošs, ka gluži patika, bet ja jau padevās, tad it kā arī patika.
Bet noteikti man patika detektīvi un spiegu filmas, tās dažas, ko rādīja televizorā. Piemēram, “17 pavasara
mirkļi” vai “Izmeklēšanu vada Znatoki”. Tajās allaž visi varoņi bija tādi mazliet aizdomīgi, runāja čukstus
un slēpās aiz stūriem, un tas allaž radīja intrigu, pat īsti neko nesaprotot.
Kaut kad vēlāk gribēju kļūt par izmeklētāju. Ne tā, ka ļoti, bet, ja man kāds jautāja, tad atbildēju, ka būšu
izmeklētājs, jo visiem parasti kaut kā bija jājautā, kas tu būsi. Vēlākos gados daudzi man teica, ka man
jāiet uz fizmatiem. Hmm…? Šis vārds skanēja šausmīgi. Un kas tad es būšu, kad pabeigšu fizmatus?
Fizmats? Fizmati man atgādināja izspūrušus onkuļus sandalēs, kas kaut ko traki rēķina, un nē, kļūt par
fizmatu es negribēju un uz fizmatiem es neaizgāju. Aizgāju, sākumā uz pedagogiem, jo šķita, ka varbūt es
varētu būt matemātikas skolotājs, bet tad… apjēdzot, ka man dienu no dienas, gadu no gada vajadzēs
skolēniem stāstīt vienu un to pašu.. aizgāju uz žurnālistiem.
Tātad patika man detektīvi, un matemātika, protams, detektīviem piestāv, bet tas, ko atceros, kas man
nekad nav īsti paticis. Nu kā lai to tā noformulē… Gara dīkdienība?! Varbūt.. Nu, piemēram, ar
kaimiņpuikām – “ko darīsim pēc skolas”? Nu, “ejam ārā”, nu, ejam, jā, bet ko darīsim ārā? Gari un
bezmērķīgi klīst pa māju pagalmiem man nepatika. Vai arī jau vēlākos gados – “jāiet ciemos”! Nu, labi,
jāiet. Ciemos allaž bija gara ēšana un gara pļāpāšana, bet kas tālāk? Tālāk… “Uzliec vēl kādus salātiņus.”
Un šādi ciemojoties, drīz sapratu, ka šāda garsēdēšana arī mani pavisam neaizrauj, jo ne ēdienu izvēle ļoti
mainījās, ne sarunu temati, ne arī atmiņā palika, kas īsti ir svinēts.. Un labi, ka vēl dažkārt fonā bija
ieslēgts televizors un rādīja hokeju..
Un ko es darīju, lai tomēr ietu “ārā” un ietu “ciemos” un lai pats no tā būtu tomēr priecīgs? Nu ko? Liku
gan kaimiņpuikām, gan arī ciemošanās viesiem spēlēt dažādas spēles… gan labi zināmas, gan arī manis
paša izdomātas, un “liku”, jo pirmā reakcija allaž bija gara jo gara čīkstēšana, bet ja liek, tad čīkst mazliet
mazāk. Un “likšana” man padevās, un mēs spēlējām! Un bija gan uzvarētāji, bija zaudētāji, un bija
emocijas, un emocijas jau piešķir notikumiem krāsas. Nu jāsaka gan, ne vienmēr tās gaišākās… Vēl tagad
atceros, kā reiz savam kaimiņam mācīju spēlēt dambreti. Skaidroju, ņēmos un pūlējos, kā saka, no visas
sirds. Un arī iemācīju, bet tad… Tad viņš mani apspēlēja un apspēlēja, un pēc katras zaudētās partijas es
kļuvu arvien nerunīgāks un nerunīgāks, līdz viņš, to jūtot, noteica: “Nu labi, es eju mājās”, un es klusi
pamāju ar galvu.
Dambrete šobrīd varbūt nav mana mīļākā spēle, un nav arī cirks un arī riču raču nē, bet man aizvien patīk
“likt spēlēt” un aizvien patīk matemātika un detektīvi, un tā arī ir radušās detektīvspēles. Un spēlēt… Man
šķiet, ka tā ir interesantāk arī dzīvot.
